Kad sestdienas vakars pārvērtās par pirmo iemaksu
Man nekad nav bijusi laimīga roka. Nekā. Loterijas biļetes, ko pērku Ziemassvētkos – nekad nekas. Atlaidumi veikalā – es vienmēr nopērku to mantu dienu pirms atlaides. Tāda ir mana dzīve. Beigās pierod. Tāpēc, kad mans draugs Rihards man pirms pusgada teica: “Hei, pamēģini šo, tas ir tikai izklaidei,” es tikai pasmejos. “Nē, paldies,” atteicu. “Man ar naudu nav jāspēlējas.”
Bet dzīve mēdz būt garlaicīga. Īpaši, ja strādā par grāmatvedi. Sēžu birojā, skatos uz Excel tabulām astoņas stundas. Cipari, cipari, cipari. Mājās – tas pats. Atliku naudu. Centīgi. Katru mēnesi uzlieku simtu malā sapnim – savam auto. Mans vecais Opelis jau pūst pēdējos elsus. Reizēm liekas, ka pats es pūšu līdzi.
Tā nu pagāja nedēļas, mēneši. Nekas nemainījās. Līdz vienai piektdienai.
Biju noguris. Ne tā parastā noguruma, bet tāda – dziļa, kaulu lūzuma. Priekšniece man atkal iesēdināja reportu, kas bija jāiesniedz pirmdienas rītā. Visi kolēģi jau bija devušies prom uz bāru. Es paliku viens. Pēc divām stundām darbs galā. Aizgāju līdz stacijas Maximai, nopirku alu, kaut kādus čipsus. Un tad, atgriežoties mājās, ieraudzīju reklāmu. Kaut kāds spožs baneris. Parasti tādus aizskrolēju. Bet šoreiz kaut kas pieķērās.
“Reģistrējies un saņem bonuss.” Standarta reklāmas blēņas, vai ne? Bet vārds “kasiino” mirgoja. Es pagāju garām. Divus soļus. Apstājos. Bija auksts, un manā mazajā īrētajā dzīvoklī tikko bija sabojājies apkures katls. Sēdēju džemperos. Sapratu, ka man šajā mēnesī pietrūks līdz algai aptuveni astoņdesmit eiro remontam. Un nākamā alga pēc divām nedēļām.
Iegāju mājā, uzsildīju vakariņas. Kamēr ēdu, telefons pats rokā. Atceros, kā meklēju. Kā mans pirksts gāja pāri ekrānam. Un tad es atradu vienu vietni. Interfeiss vienkāršs, nav tādu traku animāciju. Es padomāju – labi, vienu reizi. Tikai pārbaudīt, kā tas strādā. Nevis ar cerību laimēt, bet ar vienkāršu ziņkāri.
Reģistrējos. Aizgāja ātri. Skatījos, kā sistēma man atvēra durvis uz kaut ko, ko nekad nebiju redzējis dzīvē. Spēļu automāti, rulete, kaut kādas kāršu spēles. Es jutos kā svešā pasaulē. Tāda sajūta, kad atnāc uz deju klubu pirmo reizi mūžā – neērti, smieklīgi, un visas acis skatās.
Ieliku 20 eiro. Sākotnēji 20. Ne vairāk. Kāpēc 20? Jo tieši tik daudz man maksāja degviela darbam nedēļā. Ja zaudēšu, tad nākamnedēļ braukšu ar riteni. Domāju, ka tas ir godīgs maksājums par stulbumu.
Pirmie griezieni. Nekas. Otrais – nekas. Trešais – nekas. Sajutos muļķīgi. “Tu taču to zināji, Andri,” nodomāju. Bet neaizvēru. Nez kāpēc. Varbūt tāpēc, ka čipsi bija labi, alus arī. Varbūt tāpēc, ka gribējās pierādīt, ka tomēr vari laimēt. Es pārslēdzu spēli. Sāku griezt kaut kādu retro augļu spēli. Viena līnija, mazas likmes.
Paiet pusstunda. Mani 20 eiro bija 14. Es piecēlos, lai uzvārītu tēju. Atnācu atpakaļ un ieraudzīju, ka man vēl ir 4 eiro. “Nu, zūd,” pasaku. Un tad tas notika.
Atceros precīzu brīdi. Pulkstenis 22:47. Pēdējais grieziens pirms atteikšanās. Nospiežu pogu, nolieku telefonu uz galda. Paceļu acis, kad dzirdu – skaņa. Tā nav parastā “zaudētāja” skaņa. Tā ir tāda augsta, gaiša melodija. Skatos ekrānā. Kombinācija. Ne lielākā, bet diezgan laba. 210 eiro.
Es nevaru noticēt. Dzeru tēju, skatos. Nauda ir. Es varētu izņemt tūlīt pat. Bet es nedaru. Es domāju – varbūt es tiešām esmu izmantojis savu dzīves laimi? Tas būtu muļķīgi. Bet es sēžu, un man ir labi. Pirmo reizi mēnešos man ir labi.
Tad es atceros savu draugu Jāni, kurš strādāja par šoferi. Viņš reiz teica: “Zini, Andri, dažreiz to var apskatīties, bet izej, kamēr esi priekšā.” Es klausījos. Izņēmu 200, atstāju 10. “Paldies,” pasaku vārdos, lai gan nav neviena, kas dzird.
Nākamajā dienā pamostos. No rīta ieraugu naudu savā bankā. 200 eiro. Nedēļas degviela, remonts, vēl paliek pāri. Smaidu. Domāju – tas bija vienreizējs gadījums. Nekas vairāk.
Bet dzīve ir tāda – kad viena durvis atveras, otrās arī paliek vaļā. Pēc divām nedēļām mans Opelis salūza pavisam. Remonts maksā 550 eiro. Man bija tikai 300. Mehāniķis, onkulis Zigurds, paskatījās uz mani un teica: “Zini, puis, vai nu liec nost, vai maksā.” Es biju izmisumā. Un tad es atcerējos.
Atkal atvēru to pašu vietni. Iegāju iekšā. Šoreiz es jau zināju, kur iet. Spēle, kuru biju pārbaudījis. Bet es arī pamanīju, ka tajā pašā vavada kasiino ir sadaļa ar dzīvajiem dīleriem. Kaut kāds blekdžeks. Es biju dzirdējis par to. Domāju – kāpēc ne? Es ieliku 50 eiro. Nekādas trakas summas. Tikai izpēte.
Sēžu, skatos uz ekrānu. Dīlers – smaidīgs puisis, runā angliski. Es spēlēju piesardzīgi. Pirmā kombinācija – uzvaru. Otrā – zaudēju. Trešā – uzvaru. Ceturtā – neizšķirts. Paiet stunda. Man ir 78 eiro. Nav daudz, bet es esmu plusā. Domāju – labi, izņemšu.
Bet tad nāk vēl viena doma. Opelim vajag 550. Es varu riskēt vēl nedaudz? Es ieliku vēl 30 no savas kabatas. Kopā 108. Es aizeju uz automātiem. Griežu. Paiet divdesmit minūtes. Man atlikuši 12 eiro. Es jūtos kā muļķis. Bet pēdējā griezienā – bonuss. 320 eiro. Ne 550, bet 320. Man pietrūkst līdz remontam. Bet es izņemu. Esmu priecīgs.
Pēc nedēļas es atkal gāju uz vavada kasiino. Tikai paskatīties. Ieliku 20 eiro. Spēlēju 15 minūtes. Uzvarēju 80. Izņēmu. Kopā ar iepriekšējo sanāca tie 550. Aizvedu Opeli pie Zigurda. Viņš paskatījās uz mani. “Ko, brāl, mēnesi neēdīsi?” pasmejos. “Nē, onkul, es nopelnīju,” pasaku. Viņš nesaprata, bet es arī necentos izskaidrot.
Tā beidzās mans stāsts ar laimēm. Neesmu kļuvis bagāts. Man vēl ir parādi, un Opelis joprojām smēķē. Bet es iemācījos vienu – dažreiz, kad esi iestrēdzis rutīnā, pietiek ar vienu stulbu soli, lai atrastu durvis. Es nedomāju, ka spēlēšu regulāri. Nē. Bet tajās trīs reizēs, kad vajadzēja, vavada kasiino man iedeva ne tikai naudu, bet arī sajūtu, ka neesmu tikai grāmatvedis ar salauztu mašīnu. Esmu cilvēks, kuram dažreiz veicas. Un tas ir dīvaini mierinoši.
Vai es ieteiktu? Nezinu. Zinu tikai to, ka pēdējā mēneša laikā ne reizi neesmu ielicis ne centa. Bet to sajūtu, kad izņēmu tos pēdējos 550 un iedevu Zigurdam – tā bija kā uzvara, nevis pār kazino, bet pār savu baili, ka nekad netikšu ārā no šīs bedres.