Kad veiksme ielūkojas virtuvē
Reiz man pietika. Pilnīgi un galīgi. Sēdēju pie sava galda, apkārt mētājās desmitiem skiču, klientu labojumi un viena kafijas tase, kas jau sen bija tukša. Arhitekta darbs brīžiem ir brutāls. Tu ieguldi visu sevi projektā, bet rezultāts atkarīgs no simtiem detaļu, kuras tev nepakļaujas. Man vajadzēja izslēgt prātu. Atrast veidu, kā pārstāt domāt par logu ailēm un pamatu aprēķiniem. Tā nu es atcerējos par savu vājo punktu.
Atzīšos, nav nekā aizraujošāka par sajūtu, kad azarta spēle tevi pilnībā novērš no ikdienas. Es neesmu profesionāle, un mana pieredze ir diezgan amatieriska. Bet tajā otrdienas vakarā es meklēju nevis peļņu, bet gan aizmirstību. Atvēru pirmo vietni, kas ienāca prātā, uzspēlēju dažus slotus un... nekas. Parastais grafiskais dizains, tādas pašas skaņas, viena un tā pati rutīna. Es jau gribēju aizvērt cilni, kad pamanīju reklāmas baneri. Tur bija kaut kas par interesantu bonusu programmu. Noklikšķināju.
Tā nu es nonācu līdz spinhub in latvia. Neatceros precīzi, kā tas notika, bet man likās, ka esmu pazaudējusi stundu. Spēle bija tik dinamiska, ka es nemanīju, kā pagāja vakars. Lai gan, jāsaka godīgi, sākumā mani pārņēma skepse. Visi tie solījumi bieži vien izrādās tukši. Te tomēr bija kas cits. Vienkārša, saprotama saskarne bez liekiem ""gariem"" un bez mūžīgām reklāmām, kas traucē spēlēt. Es sāku ar mazām likmēm. Nevis tāpēc, ka būtu kautrīga, bet tāpēc, ka vēlējos saprast, vai tas viss ir tā vērts.
Un tad notika kas dīvains. Nevis milzīgs laimests, bet gan ļoti patīkama sajūta, kad saproti: tu vairs nespēlē mašīnas pēc inerces. Tu izbaudi procesu. Es uzspēlēju kādu stundu, un manā bilancē ritēja mazi, bet jauki plusi. Taču svarīgākais bija tas, ka es pārstāju domāt par savu projektu. Pilnībā. It kā kāds būtu nospiedis pauzes pogu manā galvā.
Sāku iedziļināties. Vakaros pēc darba es atļāvos veltīt tam vienu stundu. Sagatavoju sev gardu tēju, sakārtoju datoru un devos vakara piedzīvojumā. Lielākoties es izvēlējos slotus. Tie man vienmēr ir asociējušies ar krāsainām pasakām. Te man patika, ka ir daudz tēmu — sākot no senām civilizācijām līdz pat kosmosam. Reizēm, protams, bija arī zaudējumi. Bet tie nebija tik lieli, lai sabojātu garastāvokli. Es vienmēr noteicu sev limitu, kuru nedrīkst pārsniegt. Tas man palīdzēja justies droši un kontrolēti. Ja pēkšņi sajutu, ka sāku dusmoties par zaudētu raundu, es vienkārši izslēdzu spēli līdz nākamajai dienai.
Interesanti notika tad, kad es pamēģināju spēlēt ar draudzeni no darba. Viņa man atsūtīja ziņu: ""Vai tu esi dzirdējusi par spinhub in latvia?"" Izrādās, viņa bija atradusi to pašu platformu pavisam citā reklāmas avotā. Mēs iesmējāmies un nolēmām sarīkot nelielu vakara turnīru. Katra izvēlējās savu spēli. Tā bija neticami jautra pieredze! Mēs tikāmies videozvanā un komentējām katru griezienu. Tas vairs nebija tikai individuāls prieks, bet gan kopīga izklaide. Kad viena no mām ieguva lielāku laimestu, mēs abas priecājāmies kā bērni, kuriem uzdāvināja konfekšu maisiņu.
Tā ripoja mana dzīve vairākas nedēļas. Es pēkšņi sāku labāk gulēt. Izrādās, manām problēmām ar miegu nebija jēgas no miega zālēm, bet gan no nepieciešamības atslēgties. Turklāt es pamanīju, ka mana radošā enerģija ir atgriezusies. Atnākot no vakara ""spēļu sesijas"", es dažreiz noķēru sevi pie tā, ka man galvā rodas jaunas idejas māju projektiem. Smieklīgi, vai ne? Bet tā tas strādāja. Kad prāts ir atbrīvots no ikdienas stresa, tas sāk radīt pats. Spēle man likās kā klavieru skaņošana.
Protams, bez pārspīlējumiem. Es diezgan ātri sapratu, ka nedrīkstu ļaut emocijām ņemt virsroku. Ir svarīga disciplīna. Tā reiz, kad es laimēju vairāk nekā parasti, es no prieka gandrīz nopirku jaunu galdu, bet paldies Dievam, es apstājos un padomāju. Vai tiešām man vajag jaunu galdu? Nē. Drīzāk man vajag ceļojumu. Nu, lai vai kā. Galvenais, ka es iemācījos baudīt procesu, nevis tikai rezultātu.
Es vairs neuztveru kazino kā tramplīnu uz bagātību. Tas man ir kā sava veida meditācija ar skaņām un krāsām. Pēc darba ir patīkami atslēgties, sajust vieglu azartu un pēc tam ar smaidu aizvērt datoru. Mēs ar draudzeni pat izveidojām nelielu tradīciju: piektdienu vakaros tiekamies un spēlējam. Viņa to sauc par mūsu ""piektdienas kokteili"". Man patīk šī pieeja.
Dienas beigās es sapratu, ka dzīve ir līdzīga griezienam. Reizēm tu uzvari, reizēm zaudē. Bet pats svarīgākais ir tas, lai tu nepārtrauktu griezt ratu, lai noturētu līdzsvaru. Ikvienam no mums ir vajadzīgs savs ventilis, kas palīdz atbrīvot tvaiku. Manējais ir spēle. Nevis naudas dēļ, bet gan prieka pēc. Es vairs nebaidos no ""tukšiem"" griezieniem vai neveiksmēm. Jo zinu, ka pēc lietus nāk saule. Un, kad mani vaicā, ar kādu platformu esmu apmierināta, es atbildu — spinhub in latvia. Tur es jūtos droši, un tas man šobrīd ir visvērtīgākais.